Mana mākslas vēsture :)

Kamēr dziedēju savu pusžokli (nekad, nekad, nekad, nekad neatlieciet zobārsta gājienu vairāk par 2 gadi, turklāt nekad, nekad, nekad to neatlieciet, mammas, pēc krūtsbarošanas beigām, jo tad ir aaaaaaaaauzas :P mana zobu bilance ir traka. Nezināju, ka man tik daudz zobu vispār ir, cik bij caurumu :D) un lēnām ķibinu darbus uz priekšu (Ak, jel pavasar, nāc ātrāk un nes līdzi radošo garu!!) - pastāstīšu Jums par savu mākslas vēsturi, jeb - kā es nonācu līdz Pai! :)

foto E.Gruzna

 Ar rokdarbiem un rokdarbiņiem (vai nebūtu kāds modernāks vārds šim te jēdzienam? :D) esmu bijusi uz Tu jau no mazām dienām. Atceros pirmo tamborēto pīnīti. Ar dvīņu māsu sacentāmies, kurai garāka sanāks :) Pa istabu stiepām cauri, lai samērītos :) Tas bij pirmsskolas vecumā, tad bija ne tikai visu iespējamo 2 dimensiju leļļu, lāču, utt šūšana, bet arī papīrleļļu ēra, apģērbšūšana lellēm (vairāk graizīšana, iztikām bez vīlēm utt.. Mana mamma un vecmāmiņas bija vislielākie padomdevēji un materiālziedotāji. :) 

 Bilžu pierādījumam nav, bet vienu laiku ļoooti aktuāli mums ar māsu bija uzšūt lupatlellītes un tad viņas ārstēt, operēt, pārstādīt orgānus, likt kājām protēzes, sirdi transplantēt, veikt dažādas medicīniskas manipulācijas tā, ka pēcāk lelle pie sistēmas tika, ārstēta, lolota, un tad jau atkal tika veikta kaut kāda procedūra.... :)) Kad šito stāstīju reiz draudzenēm, dažas stiepās ar pirkstu pie deniņiem, bet nē, nebij tik traki - galvenais, ka trakoti interesanti pašām bija un, lai gan nekāds dakteris no manis nav sanācis, to radošo posmu atceros ar lielu lepnumu :D

Vecākais saglabātais eksemplārs, varētu teikt, pai! priekšgājējs - ir šī te Gauja! Rasa! Mūmaļa! Brūnaļa! :D

Gauja mājā! Mājā!

 Plaukstas lieluma gotiņa, ko uzšuvu 8 gadu vecumā. Mamma uzšuva tesmenīti :) Un atceros, ka bija arī bullis un teliņš! (es oriģināli no laukiem, tāpēc šāda dzīvnieku izvēle) :))))) Es ilgi kautrējos šito lopu rādīt, jo viņa ir veca, veca, veca, tāpēc piedodiet par laika zobu! Bet kas priecē - viņa šobrīd riktīgi rullē arī manai Lotei!

Pēcāk sākās skolas rokdarbu un mājturības laiki, tad nu viss no sērijas un pēc kārtas bija aktuāls ne tikai skolā, bet arī mājās. I tamborēšana, i floristika, i celu galdiņi :)))) Vidusskolā, ja nemaldos, pat uzšuvu uz Ziemassvētkiem smuku zīda izejamo kostīmu. Vienam vakaram :D

Bet tāds vērā ņemams pavērsies bija 9. klasē, kad sāku zīmēt karikatūras un komiksus. Ar šito pat diplomus mājās nesu no olimpiādēm un konkursiem. Šobrīd jau nedaudz smīns ūsās....

pilnīgi galīgi sen. Žurkuči.

 

 

 

Skaidrs, ka tagad zīmējumi liekas bērna šļupsti, kad paskatās, ko vispār prot cilvēki... bet toreiz bija forši :) Kopā zīmēju kādus 6 gadus, ar maziem pārtraukumiem un visbiežāk - savam priekam un dāvanām. Reiz mēģināju skaitīt, vajadzētu būt ap 100 uzdāvinātiem karikatūru zīmējumiem, kas to lai zina... Zinu tikai vienu - ka gribēju ar karikatūrām iestāties mākslas akadēmijā. Par daudz gribēju laikam :D Ne man mākslas izglītība bija, ne 20 pieprasītie gleznojumi, 20 grafikas un kaut kas tur vēl. Nu tāda ir dzīve...Tagad neesmu zīmējusi kopš pirmskāzu laika (3 gadi), bet laiku pa laikam aizdomājos par kaut kā uzzīmēšanu Lotei. 

Nākamais bija niķis iemēģināt visu moderno. Gaidot Loti, radās Papier-mache kaķis un filcēts suns.

sunītis pirms

Ar filcēšanu gāja tīri labi, bet man apnika ātri. Turklāt jestrais notikums ar manu ''pirmdzimto'' filca sunīti, bija gana jestrs: Uztaisīju sunīti un priecīga biju dikti. Bet citudien pārnācām mājās un atradām Duksi zemē saplosītu gabalu gabalos :D Nē, nu pārsmieties varēja, mans Muris bija kļuvis greizsirdīgs :D Tad nu skats pa rubli - suns kā dinamītu dabūjis.... :D

sunītis pēc sprādziena :D

Tā mana filcēšanās beidzās pie suņa, brošas mammai un Ziemassvētku kartiņu dekoriem.  Un papier mache kaķis kaut kur lejasstāvā Lotes mantu kastē čuč, tikai drāšu kājas jau sazig-zagojušās, kauns fotografēt :) Vispār grūtniecības laiks bija gana radošs, - beigu beigās pat piekusu no tās vēlmes vislaik kaut ko pašai darināt. :))))
Ā un tajā dienā, kad pie USG dakteronkoļa uzzinājām, ka gaidāma meitene, uztapināju Lāci manai Šarlotei. Tādu īsto - ar piegrieztni un iepriekš-uzskatītām-trakoti-sarežģītām daudzdaļīgām kājām, rokām, galvu. :)

pirmais Lācis Lotei!

Tad laikam šeit ir tas lūzumpunkts, kad sākās rotaļlietu šūšana citā līmenī - vairs ne operēšanai un slaukšanai :D Un galvenais, kam bija šis lācis.....

Un pēcāk - tad, kad pirms vairāk kā gada uzšuvu vienam feinam puikam traktoru - savu pirmo, rokdarbošanās aizgāja nu jau citos toņos...

Pirmais traktors 2010. gada novembrī

Un pēc papīra skaitās, ka esmu Sabiedrisko attiecību speciālists. Hehe :) Nuuuuu, draugi, kā jūs šitik tālu tikāt? :)

Lai jauks vakars! Piedodiet, ka atkal tik gari un ne gluži pa plīša pai! tēmu. Apsolu, ka drīz jau kaut ko jaunu atrādīšu.

A

Jēriņš Šons Kārlim

Kārlis no Mirdzas saņēma jauku zaļu pļaviņu ar aitiņu Šonu. Esot priecīgs visu vakaru saucis Aita! Aita! un kājas, rokas esot ļoti pateicīgas sūkāšanai:)))

Bē-e

Aija

Rosols :)

Sen nekas nav ierakstīts, jo centīgi cenšos un dzenu savu slinkumu prom par godu sava Etsy.com veikaliņa atvēršanai :) Protams, kad nav jāšuj kādam uz pasūtījumu un ar deadline datumu, bet teorētiski - pašam priekš sevis - tad slinkums bieži pārvar apņēmību. Bet es vispār savu šībrīža slinkošanu norakstu uz ziemas beigu vitamīna (līdzarto - gribasspēka) trūkumu un panīkumu :P 

Bet toties tagad saņēmos uzrakstīt te par šo to, kas mūsmājās jauns.

Sākšu ar svētdienu. Pirmo reizi varu padalīties ar svētdienas kadru - manā gadījumā - video: Lotē arvien vairāk redzami kļūst tēta gēni - mūzika!

Par vakardienu - ka godīgi pilsoņi un patrioti - jau no rīta aizbraucām un PRETojāmies tam nesaprotamā kārtā pieļautajam marasmam arī mēs. Visi 3! :) Priecē rezultāti, bet joprojām iekšā tāda neliela dusma par to, kā tas vispār tika pieļauts. Manā uztverē tā bija krietna ņirgāšanās, bet no otras puses - forši, kā latvieši pierādīja savu vienotību (te es nerunāju par partiju) un mīlestību pret šo valsti un kultūru.
Viena valsts, viena tauta, viena valoda.

Pagājušo nedēļu daudz kas pierādījās manā teorijā par bērnu audzināšanu. Vai pareizāk jāsaka - apgāza manu teoriju. Jorpojām nemāku 'izkāpt' no domas, ka mans bērns ir mazs un to vēl nemāk, to vēl neprot, tas ir bīstams viņas veselībai, drošībai utt, vai tam vai šitam vēl par agru. BET - ir viens labs vārds - UZTICĪBA. Uzticēties bērnam un ticēt, ka viņa to prot! Viņa to māk! Viņai tas sanāk un - galvenais - viņa pati jau prot par sevi rūpēties, uzmanīties, neiekrist, neapgāzt utt.. Pirms dažām nedēļām tas pierādījās ar to, ka - lai arī iepriekš viņa nemācēja dzert no krūzītes un vienmēr šķidrumu slaidu roku pārmeta pār plecu :D vai labākajā gadījumā uzlēja sev uz vēdera, kālab es tad tomēr nedevu viņai pašai rokās turēt parasto krūzi (snīpīškrūzi jau neizmantojam kopš ziemassvētkiem), tad nu pirms pāris nedēļām vnk uzticoties bērnam un iedodot viņai tējaskrūzi rokās, secinājums viens - viņa to māk un prot lēnām, uzmanīgi padzerties un neko neizliet. Nolikt uz galda un pastumt tālāk, lai nepārkrīt pār galda malu. Dažreiz pat pārāk tālu, kamēr otra galda mala pienāk :) Tas tiešām bija kā pierādījums tam, ka vairāk jāuzticas bērnam. Viņa prot! Mamma, face it!!! :) Un tas arī daļēji pasteidzināja mūsu podiņmācību. Vai es būtu kādreiz ticējusi, ka viņa to iemācīsies burtiski pāris dienās?! Nekad! Bet atkal grūdiens manai apziņai - bērns nav mazs nesapratīgs cilvēks. Gudra un prātīga, praktiska būtne. KAS MĀCĀS! un iemācās. uh.. penteris. Īsumā sakot - vnk ir jāuzticas bērnam un jāmet tās bēbja domas pie malas. un tas nekas ka viņai gads un 7 mēneši :)
Garais ievads tam, ka - vienu dienu Lote kompānijā ar omi vēra lielās pērles uz lāpāmadatas. Kura ir asa, jā. Bet viņa mācēja un ļoti uzmanīgi to darīja :) Ome vēra savas pērļu rotas, Lote - savas!

Mana mamma jau kādu laiku pašmācības ceļā mācās daudz un dažādus pērļošanas veidus. Parādīšu savas mīļākās rotas. Mamma gatavo arī pulksteņus (ebay sapirkām 'watch faces' - kuriem var pērļot klāt siksniņas, bet tie mammai aizdāvinās un aizceļo tik ātri pie jauniem saimniekiem, ka man neviena bilde nav :)

 

 

 

 

Lepojos ar savu mammu un meitu! :)
Un vēl kāds mazs 'parādiņš' manā blogā palicis bija. Laines Emīlijai dzimšanas dienā uz Zaubes mežiņu aizceļoja Pai! Nēģerlelle. :)

Šujot lellei matus, izlēmu atstāt tos daudz un garus, jo - katra meitene tak ir bērnībā sapņojusi pa īstam piešaut šķēres lelles frizūrai?! :) Un beigubeigās man sanāca afroamerikāņu Olga Rajecka! :D Sasmējos par līdzību :))) Nu tad lai Olgai jautra kompānija ar Emīliju un Niklāvu,

Jauku dienu,

Aija

Datumam nav nozīmes :)

Labāk ir otru mīlēt katru dienu un bučot ar' - kamēr lūpas krampī un sūrst zods un vaigi no viņa bārdas rugājiem :D

Nē, man nav nekas pret Mīlestības svinēšanu, bet man ir gan kaut kas pret to sarkano bezgaumību veikalos un sabiedriskās vietās. Skaidrs, mārketings, bet vai tad tamdēļ kāds otru vairāk sāks mīlēt? :)

Bija laba anekdote, šodien man draudzene atgādināja - 

Ķirurgs Valentīna dienā ieiet veikalā un saka: - Man, lūdzu, to spilvenu, kas izskatās pēc sarkana dibena! Pārdevēja: - Tas nav dibens, tā ir sirds! Ķirurgs: - Es katru dienu operēju sirdis, ticiet man - es zinu, kā sirds izskatās! Dodiet man to dibenu! :)))))

Mūsu ģimenē laikam varu teikt, ka Valentīnus nesvinam... Drīzāk - kāzu jubileju un iepazīšanās datumu kaut kā nopietnāk atzīmējam, taču pa kādai romantiskai idejai un aktivitātei - notiek arī ikdienā. Ne jau regulāri, bet cenšamies :))
Bet šodien, laikam tāpēc, ka vīrs prom darbos un redzēsimies tik rītvakar, vai arī tāpēc, ka radio saldsērīgi spēlē romantiskos gabalus - baigi jau nu nesas prāts uz kaut ko ''rozīgi'' nostaļģisku - mūsu kāzām :) Skatos bildes...

Valentīna dienai ir savs labums - ja nav laika ikdienas steigā otram pateikt, ka mīli un paldies par to, ka viņš ir, tad to atgādina mediji, veikali, reklāmas utt... :)) Bet - atkārtošos - joprojām pieturos pie savas teorijas, ka mīlestības svētki jāsvin, kad gribas - jo biežāk, jo labāk!:) 

buči, buči!

Aija

p.s. Tikai nesakiet Mērfijam, Lote pēdējās 2 dienas ne reizes nav piečurājusi bikses! (mammīt, vai tiešām būsim tikušas galā tik fiksi???? :)))))))

A

atkal jau garneļgliemeži :)

2 garneļgliemeži aizbrauca pie Dainas meitām dzīvot :) Šoreiz savādākās krāsās, jo Daina vēlējās, lai būtu vieglāk izšķirt, kurai meitai kura garnele :)

Ļ

Ļoti ceru, ka Dainas meitenēm Garneļgliemeži patīk! :)
Un gribu arī pateikt vislielāko un mīļāko paldies manam Vīram, kurš - kopš vairs nedzīvojam galvaspilsētā - ir mans visčaklākais un godīgākais pai plīšuļu piegādes kurjers! :****

Lelle Īvai, Bonbonbodes lācis un jautājums mammām...

Čau, kakau!

Dienas aizskrien vēja spārniem! :) 

Vakar saņēmām lielo lāci ar bēbīti kabatā no Bonbonbodes! Mīļš paldies, Ginta! Es gan tagad nožēloju, ka nepaņēmu laikus kameru - kas par kārtējo sajūsmas spiedzienu un ņemšanos bija, kad Lote ieraudzīja lāčus!:))) Smieklīgi, ka pirmais, ko izdarīja, protams, bučoja un mīļoja un tad nesa rādīt mājiniekiem. Vismīļākais Lotei ir tas maziņais bēbīšlācis. To ņem gultā :)

Pēc tam, kad jāēd pusdienas, lācis tika bez skopuma kārtīgi iebāzts ar skaļu "ŅAMM!!!" un degunu šķīvī, auss kečupā, bet tas tika izlabots.Šorīt skatījos, ka Lācenei jau mugura savēlusies. Prasīju savai mammai - kāpēc - izrādās, kamēr mēs vakarvakarā bijām izbraukuši, Lote ar omi un Lāci bija spēlējuši vingrošanu un lācis pa paklāju kārtīgi izvingrināts. Tad arī mugura nopūkojusies :D

Otrs mans mazais prieciņš bija mana konkursa uzvarētāja apdāvināšana. 

Īvas istabā tagad dzīvo pai! dubultlelle :) Prieks, ka patīk un Gustavs arī novērtējis esot :)

Un trešais - jautājums mammām.

Mums šobrīd mājās aktuāla ir podiņmācība. Mana - tūlīt gads un 8 mēneši vecā meita, - ļoti labprāt sēž uz poda un arī izdara lietas. Protams, ne vienmēr paspēj pateikt, vai pasaka, kad jau viss izdarīts :D
Man - kad piedzima meita - tas likās visgrūtākais vecāku uzdevums - tad, kad pienāks laiks, iemācīt mazo iet uz poda :)))) Tāpēc man gribas, lai jūs lūdzu pastāstāt - kā jums gāja ar šo lietu un kas bija tas ''triks'' vai ''atslēga'', kā jums izdevās mazo iemācīt? Kādā vecumā tas notika? Un - varbūt ir kāds padoms, ieteikums? :) 

Mums šobrīd iet daudzmaz ok - ir dienas, kad pret vakaru beidzas sausās zeķubikses :D Ir dienas, kad viss notiek smuki! :) Pacietība, pacietība :D Un lai arī gribas kādreiz pēc n-to slapjo zeķeņu novilkšanas uzmaukt pamperi un likties mierā, es tik sev atkārtoju, ka jāturās pie apņemšanās. Jo - tiklīdz atkal ļaušu pamperos staigāt - tā mazais apjuks - kā un kur tad tas jādara. Ja iesākts, tad iesākts....

Paldies jau iepriekš!

Aija un Lote

Plīša Bugatti Veyron?!

Bugatti Veyron!!!!????

Pirmais, ko iedomājos, kad Liene man palūdza, vai varu es uzšūt Bugatti Veyron, bij - kas tas tagad ir par zvēru?! Atzīšos, no automašīnām saprotu diezgan maz, it sevišķi no ekskluzīvajām, kā arī mans vīrs nav tāds klasisks sporta-auto-tehnikas fans. Zināt viņš to auto zināja. Es gan nē... Tad nu pēc tam, kad atvēru mammasGoogles lapu, lai paskatītos, kādu tad ''verķi'' man būs jāšuj - acis uz kātiņiem, tas bija mazākais :)))

 

Kad pierima izbrīna sirdsklauves un kad aizdzinu savu spēju šaubas ar pāris skicēm - ķēros pie darba. :)) Lieni brīdināju - ka - jo tuvāk rezultātam, jo tālāka tā līdzība no oriģināla :))))) Vispār ar Lieni bija jautri. Reti gadās tik smieklīgs un jautrs cilvēks ''otrā galā''. Turklāt Lienei noteikti netrūkst humora izjūtas un oriģinālu ideju - tas man ļoti patīk! ;) Turklāt auto nebija domāts bērnam, bet pieaugušam vīrietim - Lienes puisim, kam viņa bija apsolījusi Bugatti uzdāvināt! :)

Nu lūk... 

Un te auto ar Lieni, viņas draugu Rihardu, kuram auto tika dāvināts (un viņam nav 2 gadi :P) un aizmugurē sēdošo trešo draugu :) 

Riktīgi sapriecājos par epastu, ko saņēmu no Lienes, kad viņa bija auto ieraudzījusi. Liene raksta: 

''Nu tas tik bij ko vērts!!!!!!!!!!!!!!!! Es izvelku mašīnu no maisiņa un man blakus stāvošais 33 gadus vecais Itāļu kolēģis saka – „ Wau, Bucati Veyron?!” Es biju šokā! Pārjautaju – kā vinš to zina?! Šis man atbild – nu kā?! - To taču var redzēt!!!''

Nu re. Un man sirds mierīga :))))))

Liene, Tu esi forša!

Pie darbiem!

Čiu-riu!

Aija

Cālis un Aitiņš Šons

Uhhhhh, nedēļas nogale... Vakar pamanīju Diānas foršo svētdienas kadru priekšlikumu, taču nebija pat laika pieķerties fotokamerai. Kad vīrs mājās, varu izmantot savu ''šūtspēju'' uz visiem 200, tad nu tā sanāk, ka vīra brīvdienas patiesībā ir manas vislielākās darbadienas :D

Bet šoreiz stāsts par 2 jau kādu laiku atpakaļ tapušām mantiņām, kuras nu ir pie saimniekiem:

Linda gribēja šādu cālīti - 

Un es uzšuvu šādu cālīti: 

Mīļš un jauks cālis :))

Un otrs, pirms kāda laika jau tapušais Jēriņš Šons Daces dēliņam Jēkabam. Tam pašam Jēkabiņam, kuram pirms kāda laika tapa Mežāzis :) 

Lai jums visiem silti! (Runā, ka šitas polārlāču gadalaiks drīz būšot cauri..... :) ) 

p.s. 5to dienu pēc kārtas esot visaukstākais rīts 25 gadu laikā :D Laikam tagad mēs visi burtiski zinām, kur vēži ziemo :)))))

Čau,

Aija

Austrijas sūtījums, krekli Dillei un Ebay lietas.

Uz Austriju pie manas draudzenes Zaigas šoreiz aizceļoja atkal 2 gab. rotaļlietas - viena Zaigas krustdēlam Timam un otra - Zaigai pašai :) 

Tims uz pirmo dzimšanas dienu saņems Pai! mīksto grāmatiņu: 

 

Grāmatā daudz sīku un interesantu - grāmatiņām raksturīgu elementu, kas nodarbinās mazo Timu! Daudz laimes dzimšanas dienā, Tim!

Par peli ir otrs stāsts - Zaigas brālim bērnībā bija pele. Rūtaina, zilā kleitā. Tik skaista, ka Zaigai vislielākā vēlēšanās bija - kaut viņai arī tāda pele būtu! Bērnība pagājusi, bet Zaiga joprojām nespēj aizmirst rūtaino peli :) Viņa man atsūtīja bildi, kāda izskatās brāļa pele, kuras kopiju man vajadzēja uzšūt. 

Protams, laika zobs peli ir pagrauzis:

Mana pele - uzreiz jau Zaigu brīdināju - būs citādāka, jo man nepatika oriģinālās peles sarkanā galva. :P Tāpēc teicu, ka Zaigai būs rūtaina un ar zilu kleitu, bet tomēr - tā būs ZAIGAS pele ;) 

Sanāca šāda:

 Galvenais, ka rūtaina un ar zilu kleitu :)

Šarlote, tiklīdz ieraudzīja, ļoti gribēja peli pirms garā ceļa samīļot un sabučot :)

Pasts uz Austriju paciņas ved 2x atrāk kā no Rīgas uz Liepāju. Pieredze. Un atkārtota pieredze :D Bet tas priecē, jo parasti liekas, ka tik pasts, kaut ko uz ārzemēm sūtot, nepazaudē... :) :P

Bet viss ir štokos, vakar saņēmu telefona zvanu no Zaigas, ka viss ir galā un priecīgi!

Otrs priecīgais moments ir Kristīnes blogā lasāms. Dillei jauni krekli no Pai! :) Pirmo reizi pamēģināju aplikāciju šūšanu uz apģērba. Grāmatiņas ir viens, bet uz jau gatava apģērba uzšūt kādu zvēru - tas bija ļoti interesanti. Domāju, ka noteikti atkārtošu šo procesu :)) Re ku Dille ar krekliem:

Bildes no Kristīnes bloga

Bildes no Kristīnes bloga

Jauna pieredze ar rotaļlietu šūšanu uz krekla. Es jau Kristīnei teicu - āķis lūpā! Viennozīmīgi!!!! :))))) Paldies Tev par idejām!

Un trešais šīrīta stāsts par Ebay. Janvāra sākumā pasūtīju bumbas, zvaniņus un pogas no Ķīnas. Jau rēķinājos, ka pasta sūtīšana aizņems vismaz 25 dienas. Tā aizņēma 28 :D Bet rezultāti sekojoši:

 Mans pirkums par kopā - nepilnām 10 angļu mārciņām. 100 koka bumbiņas, 60 zvārguļi, 60 bizbizmārītes, 50 zaķu pogas, 50 zemeņpogas, 20 kaķpēdiņpogas.

 Paciņu saturs - atbilst plānotajam. Tikai izmēri gan jocīgi....

 Attēlā redzamās bumbiņas un zvaniņi - teorētiski bija vienāda izmēra. 1 cm. Bet īsti nesapratu - kāpēc vienam diametrs ir puscm, bet otram pat jebkurā virzienā mērot - tas cm nesanāk. Toties baigi smukie. Zvārgulīši. Maziņi un puķaini :) Par koka bumbiņām, kurām teorētiski bija jābūt apzīmētām ar puķēm, esmu vienīgais, par ko vīlusies. Jo no puķēm tur tālu. Plankumi un pleķi. Un tas izmērs. Nu nekas. Noderēs tikuntā :)

 Pogas kā zaķi, zemenes un mārītes. Fantastiski. Un arī pēc izmēriem viss ok ;)

Un šis mans vismīļākais atsūtītais produkts - kaķpēdiņ pogas :) Nu Tiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiik jaukas :) 

Radošu sestdienu! Neaizmirstiet atpūsties arī! :))

Aija