Mana mākslas vēsture :)

Kamēr dziedēju savu pusžokli (nekad, nekad, nekad, nekad neatlieciet zobārsta gājienu vairāk par 2 gadi, turklāt nekad, nekad, nekad to neatlieciet, mammas, pēc krūtsbarošanas beigām, jo tad ir aaaaaaaaauzas :P mana zobu bilance ir traka. Nezināju, ka man tik daudz zobu vispār ir, cik bij caurumu :D) un lēnām ķibinu darbus uz priekšu (Ak, jel pavasar, nāc ātrāk un nes līdzi radošo garu!!) - pastāstīšu Jums par savu mākslas vēsturi, jeb - kā es nonācu līdz Pai! :)

foto E.Gruzna

 Ar rokdarbiem un rokdarbiņiem (vai nebūtu kāds modernāks vārds šim te jēdzienam? :D) esmu bijusi uz Tu jau no mazām dienām. Atceros pirmo tamborēto pīnīti. Ar dvīņu māsu sacentāmies, kurai garāka sanāks :) Pa istabu stiepām cauri, lai samērītos :) Tas bij pirmsskolas vecumā, tad bija ne tikai visu iespējamo 2 dimensiju leļļu, lāču, utt šūšana, bet arī papīrleļļu ēra, apģērbšūšana lellēm (vairāk graizīšana, iztikām bez vīlēm utt.. Mana mamma un vecmāmiņas bija vislielākie padomdevēji un materiālziedotāji. :) 

 Bilžu pierādījumam nav, bet vienu laiku ļoooti aktuāli mums ar māsu bija uzšūt lupatlellītes un tad viņas ārstēt, operēt, pārstādīt orgānus, likt kājām protēzes, sirdi transplantēt, veikt dažādas medicīniskas manipulācijas tā, ka pēcāk lelle pie sistēmas tika, ārstēta, lolota, un tad jau atkal tika veikta kaut kāda procedūra.... :)) Kad šito stāstīju reiz draudzenēm, dažas stiepās ar pirkstu pie deniņiem, bet nē, nebij tik traki - galvenais, ka trakoti interesanti pašām bija un, lai gan nekāds dakteris no manis nav sanācis, to radošo posmu atceros ar lielu lepnumu :D

Vecākais saglabātais eksemplārs, varētu teikt, pai! priekšgājējs - ir šī te Gauja! Rasa! Mūmaļa! Brūnaļa! :D

Gauja mājā! Mājā!

 Plaukstas lieluma gotiņa, ko uzšuvu 8 gadu vecumā. Mamma uzšuva tesmenīti :) Un atceros, ka bija arī bullis un teliņš! (es oriģināli no laukiem, tāpēc šāda dzīvnieku izvēle) :))))) Es ilgi kautrējos šito lopu rādīt, jo viņa ir veca, veca, veca, tāpēc piedodiet par laika zobu! Bet kas priecē - viņa šobrīd riktīgi rullē arī manai Lotei!

Pēcāk sākās skolas rokdarbu un mājturības laiki, tad nu viss no sērijas un pēc kārtas bija aktuāls ne tikai skolā, bet arī mājās. I tamborēšana, i floristika, i celu galdiņi :)))) Vidusskolā, ja nemaldos, pat uzšuvu uz Ziemassvētkiem smuku zīda izejamo kostīmu. Vienam vakaram :D

Bet tāds vērā ņemams pavērsies bija 9. klasē, kad sāku zīmēt karikatūras un komiksus. Ar šito pat diplomus mājās nesu no olimpiādēm un konkursiem. Šobrīd jau nedaudz smīns ūsās....

pilnīgi galīgi sen. Žurkuči.

 

 

 

Skaidrs, ka tagad zīmējumi liekas bērna šļupsti, kad paskatās, ko vispār prot cilvēki... bet toreiz bija forši :) Kopā zīmēju kādus 6 gadus, ar maziem pārtraukumiem un visbiežāk - savam priekam un dāvanām. Reiz mēģināju skaitīt, vajadzētu būt ap 100 uzdāvinātiem karikatūru zīmējumiem, kas to lai zina... Zinu tikai vienu - ka gribēju ar karikatūrām iestāties mākslas akadēmijā. Par daudz gribēju laikam :D Ne man mākslas izglītība bija, ne 20 pieprasītie gleznojumi, 20 grafikas un kaut kas tur vēl. Nu tāda ir dzīve...Tagad neesmu zīmējusi kopš pirmskāzu laika (3 gadi), bet laiku pa laikam aizdomājos par kaut kā uzzīmēšanu Lotei. 

Nākamais bija niķis iemēģināt visu moderno. Gaidot Loti, radās Papier-mache kaķis un filcēts suns.

sunītis pirms

Ar filcēšanu gāja tīri labi, bet man apnika ātri. Turklāt jestrais notikums ar manu ''pirmdzimto'' filca sunīti, bija gana jestrs: Uztaisīju sunīti un priecīga biju dikti. Bet citudien pārnācām mājās un atradām Duksi zemē saplosītu gabalu gabalos :D Nē, nu pārsmieties varēja, mans Muris bija kļuvis greizsirdīgs :D Tad nu skats pa rubli - suns kā dinamītu dabūjis.... :D

sunītis pēc sprādziena :D

Tā mana filcēšanās beidzās pie suņa, brošas mammai un Ziemassvētku kartiņu dekoriem.  Un papier mache kaķis kaut kur lejasstāvā Lotes mantu kastē čuč, tikai drāšu kājas jau sazig-zagojušās, kauns fotografēt :) Vispār grūtniecības laiks bija gana radošs, - beigu beigās pat piekusu no tās vēlmes vislaik kaut ko pašai darināt. :))))
Ā un tajā dienā, kad pie USG dakteronkoļa uzzinājām, ka gaidāma meitene, uztapināju Lāci manai Šarlotei. Tādu īsto - ar piegrieztni un iepriekš-uzskatītām-trakoti-sarežģītām daudzdaļīgām kājām, rokām, galvu. :)

pirmais Lācis Lotei!

Tad laikam šeit ir tas lūzumpunkts, kad sākās rotaļlietu šūšana citā līmenī - vairs ne operēšanai un slaukšanai :D Un galvenais, kam bija šis lācis.....

Un pēcāk - tad, kad pirms vairāk kā gada uzšuvu vienam feinam puikam traktoru - savu pirmo, rokdarbošanās aizgāja nu jau citos toņos...

Pirmais traktors 2010. gada novembrī

Un pēc papīra skaitās, ka esmu Sabiedrisko attiecību speciālists. Hehe :) Nuuuuu, draugi, kā jūs šitik tālu tikāt? :)

Lai jauks vakars! Piedodiet, ka atkal tik gari un ne gluži pa plīša pai! tēmu. Apsolu, ka drīz jau kaut ko jaunu atrādīšu.

A