Dienas aizskrien vēja spārniem! :)
Vakar saņēmām lielo lāci ar bēbīti kabatā no Bonbonbodes! Mīļš paldies, Ginta! Es gan tagad nožēloju, ka nepaņēmu laikus kameru - kas par kārtējo sajūsmas spiedzienu un ņemšanos bija, kad Lote ieraudzīja lāčus!:))) Smieklīgi, ka pirmais, ko izdarīja, protams, bučoja un mīļoja un tad nesa rādīt mājiniekiem. Vismīļākais Lotei ir tas maziņais bēbīšlācis. To ņem gultā :)
Pēc tam, kad jāēd pusdienas, lācis tika bez skopuma kārtīgi iebāzts ar skaļu "ŅAMM!!!" un degunu šķīvī, auss kečupā, bet tas tika izlabots.Šorīt skatījos, ka Lācenei jau mugura savēlusies. Prasīju savai mammai - kāpēc - izrādās, kamēr mēs vakarvakarā bijām izbraukuši, Lote ar omi un Lāci bija spēlējuši vingrošanu un lācis pa paklāju kārtīgi izvingrināts. Tad arī mugura nopūkojusies :D
Otrs mans mazais prieciņš bija mana konkursa uzvarētāja apdāvināšana.
Īvas istabā tagad dzīvo pai! dubultlelle :) Prieks, ka patīk un Gustavs arī novērtējis esot :)
Un trešais - jautājums mammām.
Mums šobrīd mājās aktuāla ir podiņmācība. Mana - tūlīt gads un 8 mēneši vecā meita, - ļoti labprāt sēž uz poda un arī izdara lietas. Protams, ne vienmēr paspēj pateikt, vai pasaka, kad jau viss izdarīts :D
Man - kad piedzima meita - tas likās visgrūtākais vecāku uzdevums - tad, kad pienāks laiks, iemācīt mazo iet uz poda :)))) Tāpēc man gribas, lai jūs lūdzu pastāstāt - kā jums gāja ar šo lietu un kas bija tas ''triks'' vai ''atslēga'', kā jums izdevās mazo iemācīt? Kādā vecumā tas notika? Un - varbūt ir kāds padoms, ieteikums? :)
Man - kad piedzima meita - tas likās visgrūtākais vecāku uzdevums - tad, kad pienāks laiks, iemācīt mazo iet uz poda :)))) Tāpēc man gribas, lai jūs lūdzu pastāstāt - kā jums gāja ar šo lietu un kas bija tas ''triks'' vai ''atslēga'', kā jums izdevās mazo iemācīt? Kādā vecumā tas notika? Un - varbūt ir kāds padoms, ieteikums? :)
Mums šobrīd iet daudzmaz ok - ir dienas, kad pret vakaru beidzas sausās zeķubikses :D Ir dienas, kad viss notiek smuki! :) Pacietība, pacietība :D Un lai arī gribas kādreiz pēc n-to slapjo zeķeņu novilkšanas uzmaukt pamperi un likties mierā, es tik sev atkārtoju, ka jāturās pie apņemšanās. Jo - tiklīdz atkal ļaušu pamperos staigāt - tā mazais apjuks - kā un kur tad tas jādara. Ja iesākts, tad iesākts....
Paldies jau iepriekš!
Aija un Lote
Pacietība, pacietība un pacietība (kā jau Tu pati rakstīji)... tie arī ir tie ''atslēgas'' vārdi :). Un nerāt un nekaunināt to bērnu, lai viņam nepaliek prātā, ka tas ir kaut kas tāds, īpašs... Ja viss sanāk, tad gan slavēt! :D Nu tā ir mana pieredze. Un vēl- katrs bērns savādāks- kas vienam likās traģēdija, otram aizgāja ar pirmo reizi... :)
AtbildētDzēstLai jums veicās!
Man paveicās ar to, ka dzīvojam laukos. Vasarā bērni dzīvoja ar plikiem dupšiem un paši sāka iet uz poda.
AtbildētDzēstMēs arī dzīvojam laukos. Tikai šobrīd par aukstu, lai ar pliku dupsi laistu. Varētu jau it kā gaidīt siltāku laiku, vasaru, taču negribu palaist garām šo brīdi, kad viņai pods interesē. Turklāt vasarā Lotei jau 2 gadi būs. liela meitene :)
Dzēstai, es atmet ar rok pušeli uz poda dabūt. parīt jau 2 gadi, bet no poda mūk kā no bubuli. marita man jau divos gados pilnībā bija bez pambi, tad dēlu neparko. un šis ir viltīgs. ja nelieku, tad arī nejūtas traucēts slapjās biksēs staigāt un paklāju piečurāt. un pats pa kluso atrod pampi un uzvelk, tā ka man acis kubā, kā viš to dabūja gatavu.
AtbildētDzēst:) Saka jau, ka puikām it kā esot ilgāka tā pieradināšanās.. ei nu sazin, man dēlu nav :) Bet nu šodienas bilance - 3 piečurātas bikses un 8 h sausā - jeeeeee :)
DzēstEs Niklāvam par katru kaksi podā tiešām devu kukuli - kā suņukam! :D Tipa - good job! :D:D:D Devu desmit rozīnes. Un vienu mēnesi viņš vēl atcerējās par tām rozīnēm, bet tad vienkārši jau bija pieradis, ka iet uz poda un viss! Bet vispār - abiem mazajiem - tiklīdz sapratu, ka vairs nav čurāšanas naktī, tā sāku nelikt pamperus. Un tad vienkārši, kamēr nemācēja paši uzprasīties, vedu ik pēc kāda laiciņa uz poda... Bet protams sākumā bikšu mainīšana ir neizbēgama! Taču tas ir pārejoši...
AtbildētDzēstIedomājies, ka čika prasās čurāt jau no 1,5 gadu vecuma (ja pareizi atceros,) bet kakāt sāka podā pirms mēneša!
Visam savs laiks - bērnam ir viens Klikšķis un aiziet!
mana Lote savukārt no gada vecuma kakā podā. Čurāšanu nekontrolē :D Sāka ap ziemassvētkiem smuki prasīties čurāt, bet ne katru reizi. tagad, kopš pavisam sākuši esam, izskatās, ka tas no noskaņojuma :) Laikam tas klikšķis vēl jāpagaida :) Bet ir tik smieklīgi - lai gan saprotu, ka smieties nedrīkstu - bet tas skats, ka viņa - sapratusi, ka bikses piečurātas - skrien pār istabu un saka - kaka, kaka, ātri, ātri!!! bet par vēlu jau... :)))) (čura=kaka) :)
DzēstNekādi, triki, man šķiet, nav vajadzīgi. Galvenais, lai viss notiek dabīgi, bez mudināšanas, steidzināšanas un pierunāšanas. Tu jau pati vislabāk zini - pacietība, pacietība, pacietība :)) Manai Linniņai gads un trīs. Podiņu turu redzamā vietā, lai bērns tiek klāt, kad rodas interese. Viņa skatās, ko māsa dara un taisa pakaļ :) Pagaidām gan sēž uz poda ar visām drēbēm un pēc tam brīnās, ka podiņš tukšs :D
AtbildētDzēstEs neradināju pie podiņa. Pusgada vecumā pamēģināju to darīt (visi teica, ka vajagot sākt), bet , protams, nekas neizdevās, man pacietība ātri bija galā un es atmetu ar roku. Liku pamperus un viss. Kā šodien, atceros, divu gadu divu mēnešu vecumā uzliku pamperu uz nakti, meita tā nopietni paskatījās uz mani, demonstratīvi noņēma to un meta mūsu gultā. Kopš tās dienas pamperi nebija vajadzīgi, gultu mēs nepieslapinājām nevienu reizi un kas ir slapjas zeķubikses, es nezināju. Mums tas notika apzināti vienā dienā. Pavēlu gan. :)
AtbildētDzēstWow!!!! malacis meitene!
DzēstMēs vasarā iesākām šo lietu,nebija vēl 2 gadi. Rudenī diemžēl traki daudz strādāju, tāpēc atpakaļ bija pamperi. Tagad pirms jaunā gada sāku atkal to poda epopeju, neliku mājās pamperi, kā kur kuru reizi - citreiz paspējām uz poda, citu reizi nē. Tad man audzītes dārziņā paprasīja, kā mēs mājās darām un arī dārziņā sāka dzīvoties bez pampera. Tagad mājās ir uznācis klikšķis, ka jāiet ir uz lielā poda, šodien nopirkām apmalīti lielajam podam. Nu un turpinam... bet tā ik pa brīdim prasu un vedu uz poda, reizēm ņemam lāci līdzi, jo viņam taču arī ir jāčurā podiņā:):):)
AtbildētDzēst0oo, jā visi kaķi, lāči un citi zvēri regulārāk iet uz poda, kā pati Lote :D
DzēstMēs pirmkārt lietojam auduma autiņus. Tie atvieglina bērnam jušanu un tiem ir vēl daudz un dažādas citas priekšrocības.
AtbildētDzēstNu un uz podiņa bērns gāja kakāt 1,5 no gada vecuma, bet ar čurāšanu bija mazliet pagrūtāk. Bet 2 gadu vecumā arī tas norisēja bez problēmām. galvenais ir mēģināt būt klātesošam... un redzēt to signālu pirms vajadzēšanas. Bet protams gadās visādi. Galvenais nekaunināt. Citi arī saka ka slavēt nevajagot, jo tad bērni jutīšot ka tas ir kaut kas speciāls, lai gan tas ir tikai normāli. Nu es nezinu, mēs paslavējām ja izdevās!
Man draugi paši lietoja un tagad ražo un citiem piedāvā dabīgus autiņus, ieliktņus un virsbiksītes. http://www.linuli-lanuli.eu
AtbildētDzēstKad nāks tuvāk podiņmācība, domāju, ka pāriesim uz dabīgajiem, lai mazā jūt slapjumiņu, bet lai nesūcas cauri.
par autiņu vai pamperu lietošanu šoreiz nav tēma - tas, uzskatu, ir katra paša lēmums un tiesības izvēlēties. un tas ir pareizs jebkurā situācijā :)
AtbildētDzēstPaldies, meitenes, par dalīšanos pieredzē un padomiem. Interesanti palasīt, kā kuram šī lieta aizgājusi un aizsākusies! :) Īkšķi visām, kam tas vēl procesā un aplausi tiem, kam tas izdevies!!!
Saulainu dienu!
A