Rosols :)

Sen nekas nav ierakstīts, jo centīgi cenšos un dzenu savu slinkumu prom par godu sava Etsy.com veikaliņa atvēršanai :) Protams, kad nav jāšuj kādam uz pasūtījumu un ar deadline datumu, bet teorētiski - pašam priekš sevis - tad slinkums bieži pārvar apņēmību. Bet es vispār savu šībrīža slinkošanu norakstu uz ziemas beigu vitamīna (līdzarto - gribasspēka) trūkumu un panīkumu :P 

Bet toties tagad saņēmos uzrakstīt te par šo to, kas mūsmājās jauns.

Sākšu ar svētdienu. Pirmo reizi varu padalīties ar svētdienas kadru - manā gadījumā - video: Lotē arvien vairāk redzami kļūst tēta gēni - mūzika!

Par vakardienu - ka godīgi pilsoņi un patrioti - jau no rīta aizbraucām un PRETojāmies tam nesaprotamā kārtā pieļautajam marasmam arī mēs. Visi 3! :) Priecē rezultāti, bet joprojām iekšā tāda neliela dusma par to, kā tas vispār tika pieļauts. Manā uztverē tā bija krietna ņirgāšanās, bet no otras puses - forši, kā latvieši pierādīja savu vienotību (te es nerunāju par partiju) un mīlestību pret šo valsti un kultūru.
Viena valsts, viena tauta, viena valoda.

Pagājušo nedēļu daudz kas pierādījās manā teorijā par bērnu audzināšanu. Vai pareizāk jāsaka - apgāza manu teoriju. Jorpojām nemāku 'izkāpt' no domas, ka mans bērns ir mazs un to vēl nemāk, to vēl neprot, tas ir bīstams viņas veselībai, drošībai utt, vai tam vai šitam vēl par agru. BET - ir viens labs vārds - UZTICĪBA. Uzticēties bērnam un ticēt, ka viņa to prot! Viņa to māk! Viņai tas sanāk un - galvenais - viņa pati jau prot par sevi rūpēties, uzmanīties, neiekrist, neapgāzt utt.. Pirms dažām nedēļām tas pierādījās ar to, ka - lai arī iepriekš viņa nemācēja dzert no krūzītes un vienmēr šķidrumu slaidu roku pārmeta pār plecu :D vai labākajā gadījumā uzlēja sev uz vēdera, kālab es tad tomēr nedevu viņai pašai rokās turēt parasto krūzi (snīpīškrūzi jau neizmantojam kopš ziemassvētkiem), tad nu pirms pāris nedēļām vnk uzticoties bērnam un iedodot viņai tējaskrūzi rokās, secinājums viens - viņa to māk un prot lēnām, uzmanīgi padzerties un neko neizliet. Nolikt uz galda un pastumt tālāk, lai nepārkrīt pār galda malu. Dažreiz pat pārāk tālu, kamēr otra galda mala pienāk :) Tas tiešām bija kā pierādījums tam, ka vairāk jāuzticas bērnam. Viņa prot! Mamma, face it!!! :) Un tas arī daļēji pasteidzināja mūsu podiņmācību. Vai es būtu kādreiz ticējusi, ka viņa to iemācīsies burtiski pāris dienās?! Nekad! Bet atkal grūdiens manai apziņai - bērns nav mazs nesapratīgs cilvēks. Gudra un prātīga, praktiska būtne. KAS MĀCĀS! un iemācās. uh.. penteris. Īsumā sakot - vnk ir jāuzticas bērnam un jāmet tās bēbja domas pie malas. un tas nekas ka viņai gads un 7 mēneši :)
Garais ievads tam, ka - vienu dienu Lote kompānijā ar omi vēra lielās pērles uz lāpāmadatas. Kura ir asa, jā. Bet viņa mācēja un ļoti uzmanīgi to darīja :) Ome vēra savas pērļu rotas, Lote - savas!

Mana mamma jau kādu laiku pašmācības ceļā mācās daudz un dažādus pērļošanas veidus. Parādīšu savas mīļākās rotas. Mamma gatavo arī pulksteņus (ebay sapirkām 'watch faces' - kuriem var pērļot klāt siksniņas, bet tie mammai aizdāvinās un aizceļo tik ātri pie jauniem saimniekiem, ka man neviena bilde nav :)

 

 

 

 

Lepojos ar savu mammu un meitu! :)
Un vēl kāds mazs 'parādiņš' manā blogā palicis bija. Laines Emīlijai dzimšanas dienā uz Zaubes mežiņu aizceļoja Pai! Nēģerlelle. :)

Šujot lellei matus, izlēmu atstāt tos daudz un garus, jo - katra meitene tak ir bērnībā sapņojusi pa īstam piešaut šķēres lelles frizūrai?! :) Un beigubeigās man sanāca afroamerikāņu Olga Rajecka! :D Sasmējos par līdzību :))) Nu tad lai Olgai jautra kompānija ar Emīliju un Niklāvu,

Jauku dienu,

Aija